Kad pienāk tas īstais brīdis, kad tu zini, ka rīkojies pareizi? Kad aizverot kādas durvis, tu jūties nelāgi par to, ka esi kādu sāpinājis, bet tomēr nespēj rast atbildi, kāpēc? Kā tieši viss kļūst labāks, ja lieto "plāksteri", kurš patiesībā tevi ir tikai pasaudzējis līdz brūces sadzīšanai? Es nekad neuzzināšu patieso iemeslu, taču, viss taču notiek tā kā tam ir jānotiek, jo vienmēr - either a blessing or lesson, but needy.
Nekad īsti nevarēs saprast, kas par vainu, kas ir visa kairinātājs, neatkarīgi, pozitīvi vai negatīvi, bet, lai to atrastu, tiks pazaudēts laiks. Kā gan mēs varam būt laimīgi, ja visa pamatā sevi turam pie domas - ka labāks nekas uz doto brīdi nav pieejams? Sevi žēlošana un ierobežošana, tā ir vislielākā problēma visapkārt, bet ne jau skaļa atzīšana un problēmu risināšana būs biežāk vērojamais solis. Klusu, pat čukstus, pie sevis, sirdi sažņaudzot tu atbildi pats sev, zinot, kas ir par vainu, bet vieglāk taču būs vainot kādu citu, vai ne? Sabiedrības dzēlīgais jēlums un apspiestā domāšana uzliek mums robežas, pat milzīgus mūrus, iedzenot ikvienu, kuram nedaudz rūp, stūrī un "tumsā", taču laiks no tās izlīst. Laiks aizmirst visu, kas noticis, visu,kas traucē, piedot visiem, kuri bija vājāki par tevi,un vainoja tevi savās problēmās, laiks uz priekšu iet! Nevar saprast, es esmu problēma un ienaidnieks pats sev, vai tikai apmāns?