Krīti ceļos un kliedz, bet tāpat zini, ka nekas nemainīsies. Augam un degradējamies, un tā visu laiku, juku jukām, kaut kas tomēr bruks, lai būtu līdzsvarā. Tieši tāpēc, uz svešu bēdu savu laimi neuzcelsi, bet savām domām muitu neuzliksi. Vot kā, pretrunas viena otrai pretim, tāpat kā četras sienas, vienmēr kopā, bet tomēr katra par sevi un pretim viena otrai. Klusums? A tas ir pirms vētras , vai arī bēgums vēl turpinās?
Kad pienāk tas īstais brīdis, kad tu zini, ka rīkojies pareizi? Kad aizverot kādas durvis, tu jūties nelāgi par to, ka esi kādu sāpinājis, bet tomēr nespēj rast atbildi, kāpēc? Kā tieši viss kļūst labāks, ja lieto "plāksteri", kurš patiesībā tevi ir tikai pasaudzējis līdz brūces sadzīšanai? Es nekad neuzzināšu patieso iemeslu, taču, viss taču notiek tā kā tam ir jānotiek, jo vienmēr - either a blessing or lesson, but needy.
Komentāri
Ierakstīt komentāru