Krīti ceļos un kliedz, bet tāpat zini, ka nekas nemainīsies. Augam un degradējamies, un tā visu laiku, juku jukām, kaut kas tomēr bruks, lai būtu līdzsvarā. Tieši tāpēc, uz svešu bēdu savu laimi neuzcelsi, bet savām domām muitu neuzliksi. Vot kā, pretrunas viena otrai pretim, tāpat kā četras sienas, vienmēr kopā, bet tomēr katra par sevi un pretim viena otrai. Klusums? A tas ir pirms vētras , vai arī bēgums vēl turpinās?
About and above my mind and soul.